Tehnoloģiju ietekme uz bērniem

TEHNOLOĢIJU IETEKME UZ BĒRNIEM

Vai tavs bērns visu laiku "sēž" telefonā? Ko darīt?

Mūsdienās aizvien populārāks kļūst teiciens – “Ja tev kaut kas nepieciešams, visdrīzāk tam jau sen ir radīta aplikācija”. Nu dien, viedtālruņi mūsu kabatās spēj apmierināt teju jebkuru vēlmi – kalendārs, fotografēšana, mūzikas atskaņošana, pierakstu klade, videokamera, radio, navigācija, transporta kustības saraksti, budžeta plānotāji, sporta aktivitāšu dienasgrāmata, internets, spēles, soc tīkli… tas viss un, protams, visas standarta funkcijas, kas pieejamas ik brīdi nelielā izmēra ierīcē rokas stiepiena attālumā no mums.

Vai vēl ir kādi jautājumi, kādēļ esam tik ļoti piesaistīti tehnoloģijām? – tās burtiski ieliek visu pasauli mūsu rokās. Pētījumi rāda, ka vairums cilvēku savos telefonos ieskatās 110 reizes dienā! Katru dienu 110 reizes.

Tikai neliela pastaiga līdz veikalam un atpakaļ nozīmē, ka mūsu viedtālrunis uzņem datus no miriāžu miriādēm mums nezināmu datu avotu. Pat guļamistabā esošām ierīcēm vienas nakts laikā ir pieeja tik lielam informācijas daudzumam, kāds paaudzēm pirms mums nebija pieejams viena cilvēka mūža garumā.

Aprēķināts, ka ASV gada laikā bērni vidēji redz ap 40’000 reklāmu. Sākot ar rotaļlietu reklāmām televīzijā līdz pievilcīgu karikatūru un tekstu reklāmām uz brokastu pārslu pakām. Bērniem viss izskatās ideāli, un prātā viņi pieņem, ka tas viss viņiem ir tiešām vajadzīgs. Līdz 8 gadu vecumam bērns nespēj izprast reklāmu patiesos nolūkus.

Turpinot rakstu sēriju par mūsdienu tehnoloģiju ietekmi uz bērniem, šoreiz aplūkosim televizora ietekmi uz bērna emocionālo un fizisko veselību. Nav noslēpums, ka televizors daudzās ģimenēs kļuvis par sava veida aukli, un vairums bērnu prot paši to ieslēgt un skatīties, vēl pirms tie vispār ir sākuši iet uz bērnudārzu. Bet vai mēs nojaušam kādu kaitējumu TV skatīšanās nodara mūsu bērniem?

Divas trešdaļas zīdaiņu un mazu bērnu dienā pavada vidēji 2 stundas skatoties televizora ekrānā.
Vecumā no 8 – 18 gadiem TV dienā skatās vidēji 4 stundas, bet 2 stundas pavada pie datora, spēlējot datorspēles un apmeklējot dažādus sociālos tīklus

Pediatru Asociācija ASV vecākiem, kuru bērni ir jaunāki par 2 gadiem, iesaka tos vispār nepakļaut TV ietekmei. Bērniem, kuri vecāki par diviem gadiem, televizoru neiesaka skatīties vairāk par vienu stundu. Šajā stundā, protams, būtu jāskatās kvalitatīvas, bērna vecumam atbilstošas programmas.

Bērnam pirmie divi dzīves gadi ir kritiski nozīmīgi smadzeņu attīstībai. TV un citi elektroniskie mediji traucē izziņas procesu attīstību. Tā vietā bērnam ir nepieciešamas rotaļas un spēles kopā ar vecākiem, lai šī mijiedarbība veicinātu viņa kognitīvo, fizisko un sociālo attīstību.

Arī vēlāk, ja bērns daudz laika pavada pie TV ekrāna vai soc. tīklos, tiek traucēta viņa fiziskā attīstība, iztēles spējas, un negatīvi ietekmēts dvēseles stāvoklis.

Protams, kontrolēta un uzraudzīta televīzijas skatīšanās var būt arī pozitīva. Ir daudz labu, izglītojošu un iztēli raisošu programmu. Sevišķi, ja bērns vēl neapmeklē skolu, tās var būt kā lielisks palīglīdzeklis, lai apgūtu alfabētu un citas zinības. Bērni var iepazīt dabu un dzīvnieku pasauli.

Tomēr bieži vien vecāki ieliek bērna rokās televizora pulti, jo paši vēlas nedaudz miera un klusuma. Un bērns pats slēdz kanālus un neierobežotā laika limitā izvēlas sev vēlamās programmas, bet vecāki, kārotā “mirkļa” vietā, attopas, ka bērns ir nosēdējis pie TV ekrāna jau vairākas stundas, skatoties lietas, kas pilnībā neatbilst kam – labam, veselīgam un izglītojošam, kas palīdzētu viņa attīstībai un rakstura izveidei.

Pārāk daudz televīzijas nodara nopietnu kaitējumu:

Bērni, kuri regulāri, skatoties televīziju pavada ap 4 stundām dienā, visticamāk cietīs no liekā svara un veselības problēmām.
Bērni, kuri skatās vardarbīgus aktus, visticamāk paši izrādīs vardarbīgu uzvedību un neapzināti dzīvos bailēs no tā, ka pasaule nav droša un ar viņiem notiks kas slikts. Viņi kļūst agresīvi un bailīgi.
Bieži vien TV varoņi rāda bērniem negatīvu piemēru – smēķēšana, dzeršana, izsmejoša attieksme pret sievieti, pilnīga necieņa pret tēvu vai vecākiem cilvēkiem, agresija vai riskantas rīcības, kas pakļauj briesmām viņu veselību un pat dzīvību. Bērni vēl paši neprot atšķirt, kas ir labs un kas ļauns, viņi nespēj izdarīt izvēli, kas viņiem der un kas ne, tādēļ viņi šīs negatīvās lietas pieņem kā normas un redzēto attieksmi kā savu.

Par to, vai bērniem vispār vajadzētu skatīties TV, bērnu veselības un tiesību aizstāvju domas dalās. Daļa aicina televīziju programmā iekļaut vairāk bērnu izglītojošus raidījumus. Daļa stingri iestājas, ka televīziju nevajag skatīties vispār. Bet daļa uzskata, ka mūsdienās bez TV un interneta neiztiks, tai pat laikā vecākiem ir stingri jākontrolē, kādas programmas bērni skatās, kā arī jānosaka konkrēts laiks, cik ilgi viņi to drīkst darīt.

Vardarbība

Lai gūtu priekšstatu, cik daudz vardarbības aktu bērns redz tikai televīzijā, padomā:

ASV bērns līdz 18 gadu vecumam vidēji redzēs 200’000 vardarbīgus aktus. Nav brīnums, ka bērni kļūst nejūtīgāki pret agresiju un paši to piekopj. Šī redzamā vardarbība veicina tās imitāciju reālajā dzīvē, jo bērnam tā tiek parādīta kā ērta, jautra un efektīva iespēja, kā dabūt vēlamo.

Filmās, multenēs un seriālos ir labie un ļaunie personāži. Un, protams, ka vecāki uzslavē labos, un bērni grib tiem līdzināties, taču, parasti, lai sasniegtu vēlamo rezultātu arī labie varoņi – sit, kaujas, šauj uz sliktajiem utt. Lai gan viņi to dara it kā taisnības vārdā, tomēr viņi izmanto tos pašus līdzekļus, ko vecāki viņiem māca nedarīt, un tā bērns saņem pretēju vēsti, kas viņā rada apjukumu. Bez tam, arī “sliktie tēli” parasti neatbild par savu rīcību un nesaņem sodu par nodarījumu.

Mazi bērni baidās no vardarbīgiem attēliem un tiem nepalīdz vecāku mierinājums: “Tas nenotiek pa īstam.” Jo bērns neprot nošķirt fantāziju no realitātes. Sekas – nervozums, uzvedības traucējumi, murgi un miega traucējumi.

Riskanta uzvedība

Televīzijas programmas un reklāmas ir piesātinātas ar lietām, kuras mēs noteikti nevēlamies, lai mūsu bērni pārņem – alkohols, smēķēšana, narkotikas, neprātīga, nekontrolējama rīcība, kas tiek parādīta kā jautra un aizraujoša nodarbe. Pat, ja vecāks pēc tam stāsta, ka tas ir bīstami, un tam būs graujošas sekas, negatīvā informācija tiek nepārtraukti sniegta bērnam daudz spilgtāk par vecāku vārdiem.

Netiešā alkohola reklāma pēdējo gadu laikā ir palielinājusies vairāk kā jebkad, īpaši tam pakļaujot nepilngadīgos bērnus. Nesen kādā pētījumā tika secināts, ka reklāmu ietekme uz bērniem un jauniešiem ir palielinājusies par 30%. Lai gan cigarešu reklāmas ir aizliegtas – filmās, realitātes šovos un seriālos – bērni tās redz nepārtraukti, un tas kaitīgos ieradumus padara par normāliem un pieņemamiem. Patiesībā, bērniem, kas televīziju skatās vairāk kā 5 stundas dienā, ir daudz lielāka iespēja sākt smēķēt nekā tiem, kas to dara ne vairāk, kā ieteicamās 2 stundas dienā.

Liekais svars

Jau ilgāku laiku veselības eksperti uzskata, ka aptaukošanās, kas ir būtiska visas sabiedrības veselības problēma, ir tieši saistīta ar pārlieku televīzijas skatīšanos. To darot, bērni ir neaktīvi, kā arī visu laiku vēlas niekoties ar našķiem, kas parasti nav nekas veselīgs. Bez tam, televīzijas reklāmas, arī netiešās, tos nepārtraukti mudina ēst neveselīgu pārtiku – kartupeļu čipsus, cukuriem bagātus dzērienus, šokolādes utt. 2008. gadā veikts pētījums pierādīja, ka samazinot laiku pie TV ekrāniem, bērni ātri atgūst labāku fizisko formu un atbrīvojas no liekā svara.

Reklāmas

Protams, tu nevari bērnus pasargāt no visu reklāmu ietekmes, bet tu vari ar viņu runāt un stāstīt par šī biznesa mērķiem: ”Vai tu, bērniņ, domā, ka šī izvēle ir veselīga un tā nāks tev par labu?”

Skaidro savam bērnam, ka reklāmas veido, lai uzņēmumi varētu mums pārdot savu produktu. Lai iekārdinātu cilvēkus tērēt savu naudu, iegādājoties lietas, kas tiem nemaz nav vajadzīgas.

Avots: http://kidshealth.org/parent/

***

Tehnoloģiju izmantošana kļuvusi neatņemama mūsdienu sastāvdaļa. Amerikā vien vairāk nekā 500 miljoni cilvēku komunikācijai ar draugiem patstāvīgi izmanto sociālos tīklus. Rakstnieks Viljams Pauerss par šo laiku raksta, ka „mēs dzīvojam pasaulē, kur visi ir nepārtraukti saistīti viens ar otru”, it kā mēs atrastos vienā istabā.

Nenovēršami tas ietekmē arī mūsu bērnus. Radīti klēpjdatori, ko bērni izmanto no 5 gadu vecuma. Ir kļuvis normāli, ka 10īgiem bērniem ir savi viedtālruņi. 2010.gadā Kaiser Foundation veiktais pētījums liecina, ka ASV sākumskolas vecuma bērni vidēji 7,5h dienā pavada ar tehnoloģijām, 75 % no viņiem televizori atrodas guļamistabās, un 50% no visām amerikāņu ģimenēm televizors ir ieslēgts visas dienas garumā. Ikvakara ģimenes sarunas pie vakariņu galda ir nomainījis ekrāns un ātrās ēdināšanas ēstuvē “paķertas” vakariņas līdzi nešanai.

Tā rezultātā bieži tiek uzdots jautājums, vai ir labi, ka bērni tiek tik daudz pakļauti tehnoloģiju ietekmei. No vienas puses, tas it kā sagatavo tos “reālajai dzīvei”, kurā aptuveni 60% darbu ir saistīti ar tehnoloģijām. No otras, tehnoloģiju ietekmē bērni zaudē sociālās prasmes, kļūst nepateicīgāki un viņiem attīstās dažādas veselības problēmas.

Pozitīvie aspekti

Neizbēgami, tehnoloģijas ir mainījušas to, kā bērni mācās un spēlējas. Iespēja izmantot 3D modeļus, lai mācītos, piemēram, par cilvēka ķermeņa uzbūvi vai ģeogrāfiju utt. Bērni pārsteidzoši ātri apgūst modernās tehnoloģijas, un tās, savā ziņā, jau agrā vecumā sagatavo bērnus darba tirgum, kur liela daļa darbu saistīti ar to izmantošanu ikdienā. Tehnoloģiju izmantošana arī palīdz uztvert informāciju daudz ātrāk, un bērni kļūst ieinteresētāki mācīšanās procesā. Taču tehnoloģijas var izmantot kā papildinājumu tradicionālajai izglītībai, nevis kā aizstājēju.

Ir arī radītas dažādas palīdzošās ierīces un programmatūras, kas palīdz bērniem ar īpašām vajadzībām mācīties tādā pašā veidā, kā citiem bērniem. Piem, DynaMyte ir pārnēsājama ierīce, kas palīdz bērniem ar komunikāciju grūtībām sarunāties ar citiem caur tastatūru ar simboliem. ATTO pētījums liecina, ka aptuveni 95% bērni ar īpašām vajadzībām šo inovāciju rezultātā vecumā no 6 līdz 11 gadiem ir spējīgi iegūt izglītību parastajās skolās.

Ņemot arī vērā faktu, ka mūsdienās bērnu drošība vecākiem ir viena no galvenajam rūpēm, mobilie telefoni un viedtālruņi dod iespēju komunicēt ar bērnu, kad vien vajadzīgs. Izveidoti pat īpaši telefoni Firefly ar pielāgotu “interfeisu”, vecāku kontroles funkciju un ierobežotām iespējām.

Negatīvie aspekti

Lai gan varam uzskaitīt pāris pozitīvas lietas, ko bērns iegūst izmantojot tehnoloģijas, tomēr negatīvo aspektu ir daudz vairāk un tie ir spēcīgāki, jo tehnoloģijas arvien vairāk nosaka kā bērni pavada brīvo laiku, zaudējot iespēju attīstīt radošumu, iztēles prasmes, un iegūstot dažādas veselības problēmas.

Viens no negatīvajiem aspektiem ir PRIVĀTUMA ZUDUMS.

Lai arī izveidots Bērnu privātuma “onlain” vidē aizsardzības akts (COPPA), tomēr ir grūti noteikt, cik mājas lapās sniegtā informācija ir patiesa. To, ka privātums “onlain“ vidē kļuvis mazsvarīgs, pierāda Facebook izveidotāja Marka Cukerburga attieksme, sakot, ka “privātums vairāk nav sociāla norma”.

Pat ja profilu iespējams pielāgot tā, ka tikai draugi var redzēt attiecīgo informāciju, bieži vien izrādās, ka ar to nepietiek. Izmantojot dažādas aplikācijas, attiecīgā kompānija iegūst informāciju pat bērna dzimšanas datumu, vai viņi atrodas “onlain” vidē, kur viņi dzīvo, ko raksta savā profilā utt. Lielākā daļa bērnu pat neapzinās, cik potenciāli bīstami cilvēki var piekļūt viņu informācijai. Publicējot publiskajā telpā savus epastus, plānus, atrašanās vietas, viņi visu laiku informē svešiniekus par savu atrašanās vietu un laiku.

Digitālā pasaule bieži vien kļūst par traucēkli KONCENTRĒTIES. Lai arī daudzi tehnoloģiju izmantotāji uzskata, ka ar tehnoloģiju palīdzību viņi labāk apgūst spēju darīt vairākas lietas vienlaicīgi, pētījumi pierāda pretējo. Arī pieaugušajiem digitālā pasaule nenozīmē vairs tikai darba vietu un reizi dienā izlasīt epastu. Jebkurā vietā mēs saņemam nepārtrauktu informācijas plūsmu, tūkstošiem dažādu aplikāciju utt. V. Pauerss raksta: „Mēs esam kļuvuši aizņemtāki. Daudz aizņemtāki.” Žurnāla Time pētījums liecina, ka bērni vecumā no 8 līdz 18 gadiem dienā vidēji pavada 7,5h, izmantojot tehnoloģiju piedāvātās izklaides, kas kļuvušas par konstantu traucēkli koncentrēties. Bijusī Microsoft vadītāja Linda Stouna raksta par jaunu terminu CPA, kas nozīmē NEPĀRTRAUKTI DALĪTA UZMANĪBA.

Tā vietā, lai savu uzmanību veltītu galvenajam, mēs to sadalām starp daudzām maznozīmīgām lietām, tā arī nekad pilnībā nepievēršoties galvenajam. Ar laiku tas maina visu cilvēka domāšanas veidu un uzvedību. Rodas grūtības koncentrēties, izslēgt nevajadzīgo informāciju, piedzīvot daudz stresa.

Lai arī cilvēki, izmantojot sociālos tīklus, nepārtraukti komunicē, tā tomēr ir citādāka komunikācija, kā reālajā vidē. Komunikācija, slēpjoties aiz digitālās sienas, veicina to, ka bērni aizvien vairāk kļūst atšķirtāki no citiem un galu galā arī no sevis. PEW pētījumi liecina, ka amerikāņi, kas bieži izmanto sociālos tīklus, par 30% mazāk pazīst savus kaimiņus, un par 26% ir mazāka iespēja, ka vajadzīgā brīdī, viņi tiem palīdzēs.

Jo vairāk bērni komunicē caur digitālajiem medijiem un mazāk viens ar otru reālajā vidē, jo vientuļāki un nomāktāki viņi jūtas. Bērni arī zaudē spēju risināt attiecību problēmas, jo viņi no šādām situācijām cenšas izvairīties. Slēpšanās aiz “digitālās sienas” nepalīdz mācīties kā veidot un uzturēt sarunu ar citiem bērniem, kas pēc dabas ir kautrīgāki.

To, cik daudz bērnu komunikācijai ar vienaudžiem izmanto tehnoloģijas, pierāda kāds Bourna vidusskolā (Bourne High School, ASV) veikts pētījums, kas liecina, ka aptuveni puse no aptaujātajiem skolēniem vidēji dienā nosūta 100 īsziņas, 32% no 51100 īsziņam, un tikai 2% nesūta vispār. Attiecībā uz Facebook, 76% skolēnu to izmanto divas stundas dienā, un tikai 7% neizmanto vispār.

Tās ir tikai dažas no problēmām un blakusparādībām, kas seko pārāk intensīvai tehnoloģiju izmantošanai.

Tomēr pārliecinošākie argumenti ir par to, kādu ietekmi tehnoloģiju izmantošana atstāj uz BĒRNU VESELĪBU. Pediatre, bioloģe Krisa Rouvana uzsver, ka sēdošais dzīvesveids, kuru papildina haotiska maņu stimulācija noved pie tā, ka tiek traucēta bērna attīstība un negatīvi iespaidota viņa pamatprasmju apguve, kas nepieciešama uzsākot skolas gaitas. Uzsākot skolu, bērni jau cīnās ar pašdisciplīnas problēmām, uzmanības trūkumu un nespēju lasīt un rakstīt. Līdz ar to arī skolotājiem kļūst arvien grūtāk pasniegt savu tēmu bērniem.

Bērnu maņu, kustību un pielāgošanās sistēmas, bioloģiski nav piemērotas sēdošam, drudžainam un haotiskam dzīvesveidam, ko rada regulāra tehnoloģiju izmantošana. Patiesībā, tikai tagad mēs sākam apzināties kādus fiziskus, psiholoģiskus un uzvedības traucējumus, bērnā rada tehnoloģijas.

Piemēram, ASV un Kanādā bērnu aptaukošanos un diabētu jau dēvē par „nacionālu epidēmiju”. Arvien vairāk novērojamas tādas problēmas, kā ADHD, autisms, koordinācijas traucējumi, attīstības traucējumi, nesaprotama valoda, grūtības mācīties, maņu apstrādes traucējumi, nomāktība, nemiers un miega traucējumi, kas visi saistīti ar tehnoloģiju izmantošanu pārāk lielos daudzumos.

Krisa Rouvana raksta, ka, lai bērns uzaugtu vesels, viņa attīstībā ir 4 būtiski faktori kustības, pieskārieni, komunikācija un dabā pavadīts laiks. Kopā šie faktori nodrošina stāju, divpusējo koordināciju un pašregulāciju, kas vajadzīgi, lai bērns varētu normāli mācīties. Lai mazs bērns sasniegtu atbilstošu līmeni vestibulārās, proprioceptīvās un taustes sistēmu attīstībā, viņam dienā nepieciešams 2 3 stundas pavadīt interaktīvās spēlēs un rotaļās. Taustes attīstība, ko dod pieskārieni, apskāvieni un spēlēšanās ir kritiski faktori, lai attīstītos paradumi jeb ierasti uzvedības modeļi. Pieskārieni arī aktivizē parasimpatisko nervu sistēmu, kas mazina kortizolu, adrenalīnu un uztraukumu. Dr. Ešlija Montagu uzsver, ka bērniem, kuriem trūkst šīs nepieciešamās cilvēciskās saskarsmes un aktivitāšu, ir tendence vairāk izrādīt uztraukumu, viņi ir nervozāki un tiem pastāv risks jau agrā bērnībā piedzīvot depresiju. Ja bērns atrodas tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, dabā un svaigā gaisā, tiek atjaunota viņa spēja koncentrēties, būt nosvērtam, mierīgam un apgūt mācības.

Tālāka analīze liecina, kamēr bērna vestibulārā, proprioceptīvā un taustes sistēmu attīstība tiek traucēta, pārāk daudz tiek stimulētas viņa redzes un dzirdes maņu sistēmas. Šis balansa trūkums rada problēmas bērna vispārējā neiroloģiskajā attīstībā, jo tiek pārveidota smadzeņu anatomija un ķīmija.

Maziem bērniem, kas nemitīgi TV ekrānos un videospēlēs skatās vardarbību, palielinās adrenalīna un stresa līmenis, jo ķermenis neapzinās, ka tas, kas tiek skatīts, nav reāls. (Jo reālistiskākas kļuvušas spēles, jo reālistiskāka tās vardarbība). ASV Bērnu un Pieaugušo Psihiatrijas Akadēmija secina, ka bērni, kas videospēlēs regulāri skatās vardarbību, kļūst daudz nejūtīgāki pret vardarbību reālajā dzīvē. Viņi pārņem šo agresīvo problēmas risināšanas veidu kā dabisku un paši kļūst agresīvāki. Piemēram, aptaujājot bērnus kādā ASV sākumskolā, kas ir viņu mīļākās videospēles un kāpēc? Atbildes bija: „Jo tur ir zombiji un viņi ir jānogalina ar ieročiem.. Man patīk asinis un vardarbība”, „Jo tur ir asinis un ir jānogalina cilvēki”. Protams, ka tas ietekmē bērna uzvedību un attieksmi arī reālajā dzīvē.

Risinājumi

Šobrīd mēs vēl pilnībā nevaram apzināties sekas, kādas šīs tehnoloģijas atstāj uz paaudzi, kura uzaug kopā ar tām. Vašingtonas Universitātes Bērnu veselības institūta direktors Dmitrijs Kristakis situāciju raksturo:

„Mēs esam pilnībā mainījuši veidu, kā bērni spēlējas. Mēs atrodamies vienā lielā, nekontrolējamā eksperimentā uz bērniem, kura rezultātus mēs nezināsim vēl vairākus gadus.”

Krisa Rouvena uzskata, ka vecākiem, skolotājiem un terapeitiem ir jāapzinās tos postošos rezultātus, kādus tehnoloģijas atstāj uz bērna fizisko, psiholoģisko veselību, viņa uzvedību, spēju mācīties un spēju uzturēt personiskās un ģimeniskās attiecības.

Mums jāpalīdz sabiedrībai pamosties! Nav jāstrīdās par to, cik daudz priekšrocības sniedz tehnoloģiju attīstība, tomēr saskarsme ar tehnoloģijām rada saskarsmes trūkumu ar bērniem. Tā vietā, lai sniegtu apskāvienus, spēlētos un sarunātos ar viņiem, vecāki dod bērniem arvien vairāk laiku TV, video spēlēm un pieeju jaunākajiem iPadiem un viedtālruņiem, radot dziļu un nenovēršamu aizu starp sevi un savu bērnu.

Kristina Hača pētījumā par tehnoloģiju ietekmi uz bērniem atzīst, ka nav iespējams pilnībā atturēt bērnus no telefoniem, Ipadiem, datoriem, TV, tāpēc vecākiem ir daudz vairāk jākontrolē ko, kad un cik daudz bērns izmanto. Piemēram, lai kontrolētu, cik daudz privātas informācijas bērns izpauž soc. tīklos, vecāki var kļūt par bērna “draugiem” šajos medijos. Lai novērstu veselības riskus, jāierobežo, cik daudz laika viņš drīkst pavadīt spēlējot videospēles. Datori un citi mediji ir lieliski „asistenti” mācību procesā, bet tie nevar aizstāt personisku sarunu.

K. Hača secina, ka visu izšķir pašu vecāku vēlme aktīvi iesaistīt savus bērnus spēlēs, rokdarbos, būt ar viņiem kopā, iet pastaigās, tā novēršot to, ka tehnoloģijas ir vienīgā “sakarīgā” izklaide. Ja vecāki paši nemitīgi izmanto tehnoloģijas, tad arī bērns tās uztvers kā vienīgo, jēdzīgo izklaides veidu.

Nobeigumā divas K.Rouvenas tabulas, par ilgtermiņa efektu uz bērnu, kurš izmanto tehnoloģijas, un kāda ir normāla bērna attīstība.

***

Mēs dzīvojam laikmetā, kad tehnoloģijas attīstās milzīgos ātrumos un brīžiem ir grūti izsekot līdzi visām izmaiņām. Reizēm liekas, ka tehnoloģiju sniegtās iespējas pārspēj mūsu saprašanu, tad rodas jautājums, vai ir gudri tās visas lietot? Īpaši aktuāls šis jautājums varētu būt vecākiem ar maziem bērniem un ģimenēm, kas plāno bērniņus. Vai ir prātīgi saviem bērniem ļaut lietot aipodus, aipadus, aifounus un citus mūsdienu tehnoloģiskos brīnumus?

Interesanti, ka viens no ģeniālākajiem tehnoloģiju izgudrotājiem cilvēces vēsturē, kompānijas “Apple” dibinātājs Stīvs Džobss savas dzīves laikā apgalvoja, ka saviem bērniem neļautu spēlēties ar planšetēm…

Laikraksta “New York Times” žurnālists Niks Biltons reiz esot pajautājis Stīvam Džobsam: “Jūsu bērni acīmredzot mīl pavadīt laiku darbojoties ar iPad?” Džobss atbildējis: “Viņi to nav lietojuši. Mēs ierobežojam to, cik daudz tehnoloģiju viņi drīkst izmantot mājās.”

Noteikti esi dzirdējis par Silīcija ieleju, kas ir sapņu zeme daudziem pasaules un Latvijas spožākajiem tehnoloģiju prātiem un startup uzņēmējiem. Interesanti, ka ļoti daudzi Silikona ielejas inženieri stingri nosaka tehnoloģiju pieejamības ierobežojumus paši saviem bērniem. Daudzi no viņiem pat sūta savus bērnus uz speciālām skolām, kurās netiek izmantotas nekādas jaunās tehnoloģijas, bet mācīšanās notiek tikai reālā laikā un reālā dzīvē.

Uzņēmuma “3DRobotics” dibinātāja Krisa Andersona citāts lieliski izskaidro, kas liek tehnoloģiju cilvēkiem atturēt no tehnoloģijām savus bērnus. “Bērni mūs ar sievu sauc par fašistiem un aptrakušiem. Viņi saka, ka nevienam no viņu draugiem nav tādi noteikumi tehnoloģiju lietošanai… Tas tādēļ, ka mēs esam redzējuši briesmas, ko tās nodara. Esmu redzējis to pie sevis. Negribu, ka tas notiek ar maniem bērniem.”

Ja vien mēs pamanītu tos signālus, ko “iPhone” un citu tehnoloģiju lietošana nodara mums pašiem, mēs daudz uzmanīgāk attiektos pret jautājumu, vai atļaut bērniem lietot tehnoloģijas jau agrā vecumā. Mēs paši it kā labu gribot, varam sarežģīt saviem bērniem dzīvi, liedzot tiem attīstīt un izmantot iztēli, radošo garu, komunikācijas spējas…, atļaujot no agra vecuma rotaļāties ar atkarību izraisošajiem “gadžetiem”.

Vai esi domājis, kāda bija to bērnu bērnība, kuri dzima pirms šī laika, kad mājās ienāca datori, mobilie telefoni un citi izgudrojumi? Par bērniem, kas savu bērnību pavadīja veidojot tēlus no smiltīm smilšukastē un pagalmā skrienot kazakus razboļņikus, spēlējot augstāk par zemi, paslēpes, futbolu un daudzos citos radošos veidos pavadot savu laiku? Šie bērni mācījās darot, viņi mācījās no kustībām un tiešas saskarsmes ar citiem. Viņi ieguva informāciju lasot grāmatas un sarunājoties ar citiem bērniem, bet mūsdienās to visu vēlas aizstāt māte Google.

Prasmju apguve, izmantojot dažādas aktivitātes, palīdz bērnam augt par vispusīgu personību, kas spēj pielāgoties mainīgiem apstākļiem un videi. Vai gan mums, vecākiem, būtu jāraizējas par to, ka liedzam saviem bērniem iespēju dienas garumā spēlēt “Candy Crash”, vai par to, ka nozogam viņiem iespēju veselīgi augt un vispusīgi attīstīties īstā bērnībā? Stīvam Džobsam varētu būt taisnība.

Kad nākamreiz tu domāsi par to, kā pareizi audzināt savu bērnu, mēs noteikti tev iesakām apsvērt domu padarīt viņu ikdienu mazāk piepildītu ar tehnoloģijām, bet vairāk ar patiesu, reālu dzīvi. Izbaudiet dabu, spēlējiet pagalmā spēles. Varbūt viņi tevi par to ienīdīs, bet vēlāk būs pateicīgi.

Avots: http://nextshark.com/why-steve-jobs-didnt-let-his-kids-use-ipads-and-why-you-shouldnt-either/